Aktīvo iedzīvotāju fonds

Sociāli izolēto iedzīvotāju vajadzības: pētījums par Preiļu un Līvānu novadiem

“Sabiedrība šos cilvēkus ir kaut kur izslēgusi. Viņi redz, tas tur dzērājs, tas neko negrib darīt, bet zem tā visa ir milzum daudz citu problēmu. Sabiedrība dzīvo stereotipos par sociāli izolētiem cilvēkiem. Mums vieglāk pieņemt, ka viņi prasa pabalstus” – tādus neglaimojošus un skaudrus vārdus saka viena no intervētajām speciālistēm 2021. gada augustā nodibinājuma “Viduslatgales pārnovadu fonda” veiktajā pētījumā par sociāli izolētu Preiļu un Līvānu novada iedzīvotāju vajadzībām.

Pētījuma mērķis bija izzināt sociāli izolēto iedzīvotāju vajadzības, lai nodibinājums precīzāk plānotu un adresētu interešu pārstāvības aktivitātes, ziedojumu piesaistes akcijas un ikdienas labdarības darba metodes.

Pētījumā tika intervēti 20 sociāli izolēto grupu pārstāvji (ilgstošie bezdarbnieki, cilvēki bez pastāvīgas dzīves vietas, invalīdi, ģimenes ar bērniem invalīdiem, cilvēki ar zemiem ienākumiem, dažādām etniskām grupām, t.sk. romu) un 10 speciālisti, kuri strādā ar dažādām sociāli izolētu iedzīvotāju kategorijām.

Pētījums atklāja, ka sarežģītās situācijas, kurās dažādu iemeslu dēļ ir nokļuvuši intervētie iedzīvotāji, ir atšķirīgas pēc to ilguma, rakstura un ietekmes smaguma, taču visus iepriekš minētos variantus apvieno tas, ka paradoksālā kārtā nenoteiktības, nestabilitātes situācijas kļuvušas ilgstošas. Citiem vārdiem: krīze nepāriet un nebeidzas. Sociāli izolēti cilvēki mēdz atrasties tādā kā “sasaluma zonā”, kur varbūt nav pārāk komfortabli, taču to viņi izjūt kā pieņemamāku situāciju nekā kaut kādas izmaiņas.

Preiļu un Līvānu novada gadījumā sociālā izolētība ir saistīta ar nelegālu nodarbinātību, atkarībām, ierobežotām mobilitātes iespējām, zemu atalgojumu, piemērotu mājokļu trūkumu, brīvā laika pavadīšanas iespēju trūkumu.

Pašos sociāli izolētajos iedzīvotājos lielākoties jūtama pasivitāte un zināma nolemtība, kas saistās ar nepietiekami apzinātām vai aizmirstām vajadzībām. Cilvēki sevi īsti neredz kā aktīvus dalībniekus savas situācijas uzlabošanā. Ir vērojama plaisa starp profesionāli definētām sociāli izolētu iedzīvotāju vajadzībām un pašu mērķgrupu apzinātajām un neapzinātajām vajadzībām. Arī speciālisti ir visai bezpalīdzīgi tajos gadījumos, kad sastopas ar sociāli izolētu cilvēku motivācijas trūkumu un pasivitāti.

Sociāli izolēto iedzīvotāju darbošanās iespējas ir ierobežotas, jo īpaši tajos aspektos, kas saistīti ar kontroli pār savu dzīvi.

Tomēr pētījuma gaitā visspilgtāk izteiktā vajadzība, ko neviens informants nenoformulēja vārdos, bet kas caurvija viņu stāstus, bija par sociālo kontaktu (savstarpējas tikšanās, atbalsta, draudzēšanās) nepieciešamību. Gan speciālisti, gan paši iesaistītie atzīst, ka būtiskāka par konkrētu prasmju apguvi ir iespēja socializēties, pabūt citā vidē, paplašināt paziņu loku. Ne tik daudz prasmes uzrakstīt motivācijas vēstuli palīdz pie darba atrašanas vai motivācijas kaut ko darīt savā labā, kā iespēja satikties ar citiem cilvēkiem, uzzināt viņu pieredzi un dalīties savā pieredzē.

Pētījuma dziļums un izgaismotās strukturālās un individuālās problēmas pārsniedza izvirzīto mērķi. Tai pat laikā, cerot sagaidīt konkrētas aptaujātās mērķa grupas vajadzības un vēlmes, lai integrētu tās Viduslatgales pārnovadu fonda rīcības plānā, arī nav īsti iespējams. Jo aptuajāto iedzīvotāju vajadzības ir vāji apzinātas vai aizmirstas, problēmas nav radušās vienā dienā un arī risinājumiem jābūt sistēmiskiem. Citiem vārdiem – vai nu jāķeras pie politiskiem risinājumiem, vai vispār jāliekas mierā.

Taču ir viens būtisks vēstījums – nodibinājums “Viduslatgales pārnovadu fonds” var būt nozīmīgs resurss un partneris palīdzības un atbalsta sniegšanā sociāli izolētajiem iedzīvotājiem tajos gadījumos, kad sabiedrības pārvaldes institucionālā kapacitāte ir ierobežota vai neelastīga.

Iepazīties ar pētījuma teksta saīsināto redakciju šeit:

Iepazīties ar pilnu pētījuma tekstu šeit:

Sagatavoja Evija Gurgāne,
Viduslatgales pārnovadu fonda valdes locekle

Iesaki draugiem:   Draugiem.lv